pašlepnums
pašlepnums -a, v.; parasti vsk.
Psihisks (emocionāls) stāvoklis, arī rakstura, personības īpašība, kam raksturīgs lepnums pašam par sevi, pašapzinīgums, pašcieņa, arī pārākuma apziņa.
PiemēriAizskart pašlepnumu.
- Aizskart pašlepnumu.
- ..atmetusi pašlepnumu, [meitene] aizrakstīja viņam, pirms bija saņēmusi atbildi uz savu pēdējo vēstuli.
- Kaut kas liedza tikties ar Didzi - aizvainotais pašlepnums, bailes, ka viņš varētu aiziet, nenoklausījies viņas vārdos, kā bija aizgājis toreiz uz ceļa.
- Un savam pašlepnumam [kalpam] vajag būt, lai varētu pierādīt, ka plikatu dēli spēj sasniegt to pašu, ko tie, kam nekā netrūkst.
Avoti: 6-1. sējums