paklanīties
paklanīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl. 
Paliekt ķermeņa augšdaļu uz priekšu un noliekt galvu (piemēram, sveicinot, pateicoties). Palocīties (1). 
Piemēri..zālē bija ienācis arī svešais; redzēju viņu paklanāmies, iztālis kādu sveicinām.
- ..zālē bija ienācis arī svešais; redzēju viņu paklanāmies, iztālis kādu sveicinām. 
- Viņš tur ilgi viņas roku savējā, tad dziļi paklanās un aiziet. 
- Vijolniece iznāca skatuves priekšā un paklanījās. Atskanēja aplausi. Aiz viņas stāvēja pavadītājs un arī paklanījās. 
- pārn. ..bez gala laimīga Ir puķe vasarā, kad uzzied tā.. Un tad tā saulei pretī paklanās Un par šo [ziedēšanas] brīdi viņai pateicas. 
- pārn. Viļņi - cits pēc cita trauc uz krastu, Paklanās un sašķīst šļakatās.. 
Avoti: 6-1. sējums