paklanīties
paklanīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
Paliekt ķermeņa augšdaļu uz priekšu un noliekt galvu (piemēram, sveicinot, pateicoties). Palocīties (1).
Piemēri..zālē bija ienācis arī svešais; redzēju viņu paklanāmies, iztālis kādu sveicinām.
- ..zālē bija ienācis arī svešais; redzēju viņu paklanāmies, iztālis kādu sveicinām.
- Viņš tur ilgi viņas roku savējā, tad dziļi paklanās un aiziet.
- Vijolniece iznāca skatuves priekšā un paklanījās. Atskanēja aplausi. Aiz viņas stāvēja pavadītājs un arī paklanījās.
- pārn. ..bez gala laimīga Ir puķe vasarā, kad uzzied tā.. Un tad tā saulei pretī paklanās Un par šo [ziedēšanas] brīdi viņai pateicas.
- pārn. Viļņi - cits pēc cita trauc uz krastu, Paklanās un sašķīst šļakatās..
Avoti: 6-1. sējums