paklausīgs
paklausīgs -ais; s. -a, -ā
paklausīgi apst.
1.Tāds, kas pakļaujas bez pretestības citu cilvēku gribai, padomiem, norādījumiem.
PiemēriPaklausīgs dēls.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriPaklausīgi piekrist.
1.2.Tāds, kas viegli pakļaujas cilvēka gribai, pavēlēm, izturas cilvēkam vēlamajā veidā (par dzīvniekiem). Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriPaklausīgs suns.
1.3.pārn. Tāds, kas darbojas, funkcionē vēlamā veidā (par ķermeni, tā daļām). Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriSkolotājs.. brīnījās: «Kāda jauna seja, kāda paklausīga seja! Viņa saka savai mutei - smaidi, un tā paveras siltā smaidā..»
1.4.pārn. Par fizioloģiskām vai psihiskām norisēm.
PiemēriReti kādu atradīs, kurai balss tik izkopta un paklausīga, ka tā Rūtiņas sērās refleksijas varētu tik aizgrābjoši runāt, kā tās jārunā.
1.5.pārn. Tāds, ko (kāds) var labi, veiksmīgi izmantot (par ierīcēm, iekārtām, rīkiem u. tml.). Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriPaklausīga stūre.
1.6.pārn. Tāds, kas kādas iedarbības rezultātā viegli maina stāvokli (piemēram, par priekšmetiem). Tāds, kurā izpaužas šāda īpašība.
PiemēriDzīt pirmo vagu aizmigušā, nekad neartā zemē tagad nemaz neliekas grūti... norūcas traktors, un zeme paklausīgi ap vēršas uz otriem sāniem.
Avoti: 6-1. sējums