paklausīt
paklausīt -u, -i, -a, pag. -īju; intrans.
1.Izdarīt, izturēties pēc (kāda) gribas, padoma, norādījumiem. Izdarīt, izturēties (pēc kāda pavēles, rīkojuma u. tml.).
PiemēriPaklausīt skolotājam.
Stabili vārdu savienojumiPaklausīt uz vārda (arī uz pēdām).
1.1.trans.
Piemēri..vienmēr visus paklausīdama, tu dzīvē netiksi sevišķi tālu. Tev jāsāk izlemt un rīkoties arī patstāvīgi.
1.2.Izturēties pēc (cilvēka) gribas, pavēles (par dzīvniekiem). Izturēties (pēc cilvēka gribas, pavēles).
PiemēriZirgs paklausa jātniekam.
1.3.trans.
PiemēriSuns paklausa saimnieku.
1.4.pārn. Būt (kādam) labi, veiksmīgi izmantojamam (par ierīcēm, iekārtām, rīkiem u. tml.).
PiemēriViņš.. viegli piespiež arkla rokturus, un arkls nepretodamies paklausa viņam, atsaucas vismazākajai roku stāvokļa izmaiņai.
1.5.pārn. Darboties, funkcionēt vēlamā veidā (par ķermeni, tā daļām).
PiemēriNo rajona avīzes manī noraugās.. puisis ar.. izbalējušiem matiem, kas, skaidri redzams, nepaklausa ne suseklim, ne breolīnam.
Avoti: 6-1. sējums