palaidnis
palaidnis -ņa, v.
palaidne -es, dsk. ģen. -ņu, s.
1.Cilvēks (parasti bērns), kas izdara vai mēdz izdarīt (parasti nelielus) pārkāpumus, neievēro uzvedības normas. Arī nebēdnis, nerātnis.
Piemēri..brīdī, kad vecais vīrs dziedot pacēla aklās acis pret namu augšējiem logiem, atvērās aizkari un kāds palaidnis, paņēmis pilnu muti ar ūdeni, iepūta to vecajam sejā.
1.1.Dzīvnieks, kas ir mazliet nepakļāvīgs cilvēkam, izturas nevēlami cilvēkam.
Piemēri«Redz, kā tie baloži, palaidņi tādi, izlaidušies. Tagad taču vasara, varētu paši meklēt barību, bet ne, nāk pie mana loga pēc drupatām un kaujas.»
2.Cilvēks, kam ir raksturīgs morāles normām neatbilstošs dzīves veids.
PiemēriZommers:.. tu biji palaidne.. Tu man aiz muguras mīlinājies ar citiem - ar katru, kas pagadījās.
Avoti: 6-1. sējums