pamestība
pamestība -as, s.; parasti vsk.
1.Stāvoklis, kad cilvēki no kurienes ir aizgājuši, kad cilvēki ko ir atstājuši. Stāvoklis, kad kur reti uzturas cilvēki, nav dzīvības, rosmes.
PiemēriTās [zemnīcas] ilgo pamestību apliecina gan izdauzītās logu rūtis, gan saārdītās guļamās nāras..
- Tās [zemnīcas] ilgo pamestību apliecina gan izdauzītās logu rūtis, gan saārdītās guļamās nāras..
- Apbrīnojama pamestība viņus sagaidīja visur. Vietām suņi bija vienīgās dzīvās būtnes, kas atsaucās uz viņu klauvējieniem. Cilvēki nerādījās.
- Rudenīga lauku ainava, gandrīz bez cilvēkiem, tāda elēģiska pamestība, ka šķita, saimnieki uz laikiem atstājuši savas mājas.
2.Stāvoklis, kad par kādu neviens neinteresējas, nerūpējas, arī vientulība.
Piemēri..tad, pilnīgi negaidot, sākušās Līvijas nesaskaņas ar Vanadziņu. Līvijas pamestība, Līvijas vientulība un grūtsirdība..
- ..tad, pilnīgi negaidot, sākušās Līvijas nesaskaņas ar Vanadziņu. Līvijas pamestība, Līvijas vientulība un grūtsirdība..
- «Klimatu panesu, pie tā jau esmu pieradis. Alga - arī nekas. Visgrūtākais - vientulība, pamestības sajūta. Te nav nekā, visapkārt tikai džungļi.»
- Pāri Elmāram no jauna uzvāzās trula vienatne, viņu sagrāba izstumtības un pamestības baigums..
Avoti: 6-1. sējums