parunāt
parunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; intrans.
1.Neilgu laiku, mazliet runāt.
PiemēriParunāt ar draugu.
- Parunāt ar draugu.
- Parunāt nopietni.
- ..todien mums netrūka par ko parunāt.
- ..māte mīlēja parunāt un pārrunāt.., palaikam atkārtojot, ko visi sen jau zināja.
- Nu ir vairāk laika parunāt, un valodas brīžiem savērpjas negaidītā virzienā. Dzidra Jautri iztaujā par viņa interesēm, vaļaspriekiem.
1.1.trans.
PiemēriBiju labā garastāvoklī un gribējās būt kopā ar sievu, parunāt muļķības un pasēdēt brītiņu viņas sabiedrībā.
- Biju labā garastāvoklī un gribējās būt kopā ar sievu, parunāt muļķības un pasēdēt brītiņu viņas sabiedrībā.
- Cieminieki. [ciemnieki] sākumā aiz skaudības parunāja, ka Tibils ieņēmis bez aula veco vīru piekrišanas sev gabalu no kopīgās zemes.
1.2.Neilgu laiku, mazliet runāt (ar kādu), cenšoties sasniegt kādu rezultātu, vienoties par ko u. tml.
PiemēriBet tu parunā ar Lizandera madāmu, lai viņa neskaišas...
- Bet tu parunā ar Lizandera madāmu, lai viņa neskaišas...
- Vienbrīd viņa gribēja vispirms aiziet līdz institūtam un parunāt ar Arvīdu, vismaz kaut ko aplinkus noskaidrot.
2.Parasti savienojumā ar «varēt», «spēt»: varēt (spēt) runāt.
PiemēriAiz bailēm nevarēt parunāt.
- Aiz bailēm nevarēt parunāt.
- Andris neizturēja. Raudas aizspieda kaklu, un viņš nevarēja parunāt.
- ..mute [mirējam] vēl pakustas, bet parunāt vairs nevar.
- Viņam parunāt grūti, acīs ieradusies dīvainā aizgājēja izteiksme, puslīdz zinoša, puslīdz aizklīstoša.
Avoti: 6-1. sējums