pavēnis
pavēnis -ņa, v.
1.Vieta, kur kas neļauj krist gaismas stariem. Ēna (2), paēna1, pakrēslis1.
Piemēri..saule spieda tā, ka gribot negribot nācās meklēt pavēni zem kāda no kokiem..
- ..saule spieda tā, ka gribot negribot nācās meklēt pavēni zem kāda no kokiem..
- Palmai ir ēna, bet zem tās veltīgi meklēt pavēni. Apkārt valda vēl spiedīgāks karstums nekā uz klaja lauka, jo te nav vēja.
- Trīs jauni zvejniekpuiši, nometušies prāvāka bērza pavēnī, tērzēja par meitenēm.
- pārn. Sava dzīvesbiedra [baletdejotāja].. lielā talanta pavēnī viņai varbūt vēl grūtāk atrast sevī atkal ko jaunu.
2.Aizvējš.
PiemēriVējš gaudo apkārt, lietus gāž straumēm - viņam nav pavēņa, kur nolīst.
- Vējš gaudo apkārt, lietus gāž straumēm - viņam nav pavēņa, kur nolīst.
- Vētras izgāztas egles ar saknēm pacēlušas lielus zemes vairogus. Aiz tiem ir pavēnis, un tad var pārliecināties, ka nemaz tik auksts nav, ka vējam izlauzti asie ziemas zobi.
Avoti: 6-1. sējums