pazibēt
pazibēt -zibu, -zibi, -zib, pag. -zibēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Īsu brīdi zibēt (par to, kas izstaro vai atstaro gaismu, arī par gaismu).
Piemēri..kā mazu zvaigzni ieraugu lēkājošu uguni. Pazib - nodziest, pazib - nodziest. Atkal tumsa.
1.1.pārn. Īsu brīdi spēji spilgti izpausties (parasti acis, sejā) — par jūtām.
PiemēriViņas acīs pazibēja pārsteigums - pazibēja un tūlīt pat apdzisa.
1.2.pārn. Pēkšņi uz īsu brīdi izveidoties (parasti apziņā, atmiņā, iztēlē).
Piemēri«Bēgt!» man galvā pazib doma.
1.3.pārn. Būt dažviet, dažkārt sastopamam, arī tikko jaušami vai īsu brīdi izpausties (piemēram, par ideju, cilvēka īpašību).
PiemēriRainis uzsver domu, kas pazibējusi jau agrīnajās dienasgrāmatās, - liels mākslas darbs atspoguļo sava laika atziņas, zinātnes, filozofijas sasniegumus.
2.Īsu brīdi parādīties, būt redzamam (par to, kas strauji kustas, pārvietojas, parasti garām). Īsu brīdi būt redzamam (par to, kam strauji virzās garām).
Piemēri..gluži tuvu pazib melni, viļņaini mati un trausls meitenes augums..
Avoti: 6-1. sējums