piedienēt
piedienēt parasti 3. pers., -dien, pag. -dienēja; intrans.; sar.
1.Pieklāties1. Piestāvēt (2).
Piemēri«Ko tā šaudīkla [vedekla],» viņa [vīramāte] pukojās, «ar slēpēm no kalna skrien, līkumus mezdama, vai tas sievai piedien!»
2.Piestāvēt [1] (1).
Piemēri«Tie zvaigžņotie lindraciņi tev labi piedien,» Baltais vīrs tiešām ierunājās..
Avoti: 6-2. sējums