piedienēt
piedienēt parasti 3. pers., -dien, pag. -dienēja; intrans.; sar.
1.Pieklāties1. Piestāvēt (2).
Piemēri«Ko tā šaudīkla [vedekla],» viņa [vīramāte] pukojās, «ar slēpēm no kalna skrien, līkumus mezdama, vai tas sievai piedien!»
- «Ko tā šaudīkla [vedekla],» viņa [vīramāte] pukojās, «ar slēpēm no kalna skrien, līkumus mezdama, vai tas sievai piedien!»
- «Mēs abi esam jūrnieki, un tādas runas mums nepiedien.»
- «Tētuk, tavos gados vairs nepiedien kāpelēt pa jumtu.»
2.Piestāvēt [1] (1).
Piemēri«Tie zvaigžņotie lindraciņi tev labi piedien,» Baltais vīrs tiešām ierunājās..
- «Tie zvaigžņotie lindraciņi tev labi piedien,» Baltais vīrs tiešām ierunājās..
- Gustiņš: Jāsaka, viņam [bārda] tīri labi piedienēja.
Avoti: 6-2. sējums