piegulēt
piegulēt -guļu, -guli, -guļ (arī -gul), pag. -gulēju
1.parasti 3. pers.; intrans. Būt cieši piekļautam (pie kā) atbilstoši (tā) formai.
PiemēriAtnāca arī Zeinals ar lielu grozu mugurā. Grozs bija pīts taisni pēc Zeinala muguras: viena mala plakana, lai labāk piegulētu mugurai, otra apaļa.
1.1.Pilnīgi atbilst (ķermenim, tā daļām) pēc lieluma un formas (par apģērbu, apaviem). Samērā cieši apņemt (ķermeni) — par apģērbu.
PiemēriViktors nostājās pie spoguļa un vēroja, kā pieguļ ārzemju uzvalks..
2.parasti 3. pers.; intrans. Atrasties, būt novietotam cieši blakus, ļoti tuvu (pie kā, kam klāt).
PiemēriCieši pie Pārdaugavas.. krastiem pieguļ Ķīpsala.
3.trans. Parasti savienojumā ar «ko nu», «ko tur»: lieto, lai norādītu, ka nav vērts (daudz) gulēt, ka ar gulēšanu neko nepanāks.
Piemēri«Nu, ko tad tu gulēdama piegulēsi?»
4.trans.; sar. Panākt, ka (sieviete, parasti neprecēta) nonāk intīmās attiecībās (ar kādu), arī nokļūst grūtniecības stāvoklī.
PiemēriCita šāda, cita tāda, cita puišu piegulēta.
Stabili vārdu savienojumiPiegulēt bērnu.
Avoti: 6-2. sējums