piekust1
piekust -kūstu, -kusti, -kūst, pag. -kusu; intrans.
1.Kļūt nogurušam, nespēcīgam pēc piepūles.
PiemēriMeitene.. izskatījās gaužām piekususi. Seja likās pavisam bezkrāsaina aiz dziļā noguruma..
- Meitene.. izskatījās gaužām piekususi. Seja likās pavisam bezkrāsaina aiz dziļā noguruma..
- Viņi pārzāģē vienu pagali, pārzāģē otru. Justs tik rauj, bet Jēcis jau drīz vien piekusis. «Es vairs nevaru,» viņš bēdīgi nopūšas.
- Atsēdies, atpūties, Mana veca māmuliņa! Gan tu biji piekususi, Mani mazu auklēdama..
- pārn. Jau sāka piekust lakstīgala, bet vēl nebija piekususi dzeguze.
- pārn. Bet, nelūgts atnācis, stāv vecums blakus, stāv piekusis, uz spieķa atspiedies.
- pārn. Nu diena piekususi un saule dusēt iet, un mākoņsievas klusi ver debess vārtus ciet.
1.1.Par ķermeni, tā daļām.
PiemēriNo piepūles un pārdzīvojumiem piekusušais organisms prasīja atpūtu..
- No piepūles un pārdzīvojumiem piekusušais organisms prasīja atpūtu..
- Kājas piekusušas, dubļaino ceļu mērīdamas. Sūrst ievainojums.
- Bērns ilgi zīmēja pavasari, Nolūza zīmuļi, piekusa roka..
2.parasti 3. pers.; poēt. Pierimt (par parādībām dabā).
PiemēriPiekusa rudens vēji, atskrēja sniega kupenu vēlēji.
- Piekusa rudens vēji, atskrēja sniega kupenu vēlēji.
- ..jūrā piekūst trakot ziemeļvējš.
Avoti: 6-2. sējums