pielēkt
pielēkt -lecu, -lec, -lec, pag. -lēcu; intrans.
1.Lecot, ar lēcienu vai lēcieniem pievirzīties (pie kā, kam klāt, arī kam tuvāk).
Piemēri..kapteinis pats pielēca pie stūres rata un mēģināja griezt..
- ..kapteinis pats pielēca pie stūres rata un mēģināja griezt..
- Kabīnes durvīm viņi pielēca katrs no savas puses un gandrīz reizē.
- Zirgi pielēca pie siles, redzēja, ka te tikai ūdens vien bez miltiem, nedzēra un skatījās apkārt.
2.Savienojumā ar «kājās», «stāvus» u. tml.: strauji, pēkšņi piecelties.
PiemēriPēkšņi viņa pielec kājās tik sparīgi, ka adīklis un dzijas kamoli noripo uz grīdas.
- Pēkšņi viņa pielec kājās tik sparīgi, ka adīklis un dzijas kamoli noripo uz grīdas.
- Vilmārs pārliek kājas pār dīvāna malu, atsperas, elastīgi pielec stāvus un izdara vairākus vingrojumus.
- ..ratnīcas durvīs iestājas tumšs stāvs. Suns ierūcas un pielec kājās.
- Pulkstenis zvanīja ilgi.. Nākošajā mirklī Velta pielēca sēdus un platām acīm vērās Leinasarā.
3.parasti 3. pers.; sar. Iesākt darboties (par motoru).
PiemēriDurvis aizcērtas.
- Durvis aizcērtas.
- Starteris iežvarkstas un apklust: motors viegli dūc. ..«Pielec..!» kliedz Noldiņš.
- Starteris veica tikai pāris apgriezienu, un motors «pielēca» viegli un droši. Dūkoņa bija tīra un mierīga, bez kādiem blakus trokšņiem..
Avoti: 6-2. sējums