pielūdzējs
pielūdzējs -a, v.
pielūdzēja -as, s.
1.Cilvēks, kas izjūt patiku (pret kādu) vai mīl (kādu) un cenšas iegūt (tā) labvēlību.
PiemēriVienreiz Lita atbrauca ar savu pielūdzēju. Šis bija slaids jauneklis glītu, tikai pabālu seju, un.. skaidri redzams, ka iemīlējies ne pa jokam.
- Vienreiz Lita atbrauca ar savu pielūdzēju. Šis bija slaids jauneklis glītu, tikai pabālu seju, un.. skaidri redzams, ka iemīlējies ne pa jokam.
- Kola neatlaidīgi uzplijās ar savu uzmanību. Vilma diez kā vēl neprata apieties ar pielūdzējiem un te diegan jautri.. atbildēja puisim.., te atteica ko strupu, izaicinošu.
- «..visu gādību, uzmanību un cienību jūs atdodat savām sievām, kuras smejas par jums, kad tiek kopa ar saviem mīļākajiem vai pielūdzējiem, kā viņas tos dēvē.»
2.Cilvēks, kas dedzīgi (pat pārmērīgi) jūsmo, aktīvi interesējas (par kādu, piemēram, izcilu aktieri, mākslinieku) un parasti cenšas sev pievērst (tā) uzmanību.
Piemēri..viņam [aktierim] jau toreiz netrūka ne puķu, ne vēstuļu, ne pielūdzēju.
- ..viņam [aktierim] jau toreiz netrūka ne puķu, ne vēstuļu, ne pielūdzēju.
- «..man [kinoaktierim] nepiemīt «zvaigznes» īpašības. Uz ielas mani neviens neievēro, pielūdzējas zvana reti...»
- pārn. ..vislielāko ļaunumu grafoloģijai nodarīja tās karstākie pielūdzēji..
Avoti: 6-2. sējums