piepūlēt
piepūlēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Intensīvi nodarbināt, sasprindzināt, ievērojami koncentrēt (piemēram, atmiņu, domāšanu, uztveri).
PiemēriKamēr viņš stāvēja, pulkstenis nosita septiņi. Tas bija vecs stundenis, un Dzenis piepūlēja atmiņu, vai tāds viņiem toreiz piederēja vai ne..
- Kamēr viņš stāvēja, pulkstenis nosita septiņi. Tas bija vecs stundenis, un Dzenis piepūlēja atmiņu, vai tāds viņiem toreiz piederēja vai ne..
- Šovakar nepavisam negribējās piepūlēt galvu. Grūtsirdība joprojām māca sirdi..
- Intensīvais darbs skolā un ārpusklases nodarbības stipri piepūlē redzi.
2.Intensīvi nodarbināt (ķermeņa daļās), parasti tā, ka (tās) nogurst.
PiemēriPiepūlēt rokas.
- Piepūlēt rokas.
- Viņa piepūlētās acis ar viegli apsarkušiem plakstiem aiz biezajiem briļļu stikliem lāga nesaskanēja ar jauneklīgo seju.
- Lai tevi [cehā] sadzirdētu blakus stāvošais, nākas piepūlēt balss saites.
Avoti: 6-2. sējums