piepušķot
piepušķot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Runājot, rakstot, arī domās, iztēlē pievienot (kam esošam, parasti ko izdomātu, arī pārspīlētu).
Piemēri«Tavs modrais mājas sargs guļ un krāc, ka būdai jumts ceļas nost,» Mētra.. pateica.. Neris tiešām gulēja būdā, bet par to krākšanu Mētra gan bija piepušķojis klāt.
1.1.trans.
PiemēriViņš izstāstīja visos sīkumos, ko tikko bija piedzīvojis, no sevis šo to vēl izsvērdams un piepušķodams.
Avoti: 6-2. sējums