pierunāt
pierunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Runājot (mudinot, lūdzot u. tml.) pārliecināt (kādu), lai ko dara.
Piemēri..Upīšu Reinis pierunāja Jūliju uzņemties skolas amatnieka, gandrīz vai tāda kā saimniecības pārziņa pienākumus..
2.Daudz runājot, būt par cēloni tam, ka (kas) notiek, izraisās.
PiemēriBiju no mātes dzirdējis, ka ļaudis - par kaut ko runāt sākuši, to arī pierunājot; gan jauniešiem kāzas, gan meitai bērnu, gan precētam vīram brūti, gan visu ko citu.
3.Runājot panākt, ka skaņas izplatās viscaur (parasti telpā). Runāt tā, ka teiktais ir dzirdams, uztverams daudziem (parasti telpā).
PiemēriKad Luksemburga sāk pirmos vārdus, drusku sagrābj bažas, vai šis spriganais meitietis spēs savā paklusajā, zemajā krūšu balsī pierunāt tik lielu zāli.
Avoti: 6-2. sējums