pietīt | LLVV

pietīt

pietīt -tinu, -tin, -tin, pag. -tinu; trans.

1.Tinot piespiest, pielikt (pie kā, kam klāt). Tinot piesaistīt.

PiemēriKaitīgi ir bērnu cieši ietīt autiņos, ka arī pietīt rociņas.

Kaitīgi ir bērnu cieši ietīt autiņos, ka arī pietīt rociņas.
Māte ar tievu stieplīti klūgai pietin pušķi pēc pušķa.. Vainags iznāk kupls jo kupls.
..Klibācis atkal aizvelkas aiz nobrukušā mūra stūra; pietin ciešāk stērbeļaino kaklautu un stāv.

2.Satīt (piemēram, dziju) lielākā, arī pietiekamā daudzumā.

PiemēriPietīt daudz dzijas.

2.1.Tinot (piemēram, dziju), piepildīt (ar to, parasti spoli).

PiemēriSiksnas šaudās un knakšķ, rati griežas zibēdami, resnās spoles, baltiem diegiem pietītas, ātri sadilst..

Siksnas šaudās un knakšķ, rati griežas zibēdami, resnās spoles, baltiem diegiem pietītas, ātri sadilst..
Atģērbies Laksts [jūrnieks] sameklēja saivu, pietina ar dziju: pamēģinās aust zivju ķeseli..

3.Aptīt, satīt papildus.

PiemēriJau no agra rīta viņu [meiteni] satina lakatiem un vēlāk vēl pietina klāt dažus..

Jau no agra rīta viņu [meiteni] satina lakatiem un vēlāk vēl pietina klāt dažus..

4.Tinot (piemēram, atritināto dziju), pabeigt veidot (kamolu).

PiemēriKristīne steidzīgi pietin kamolu, sasprauž adatas, noslēpj darbu zem spilvena..

Avoti: 6-2. sējums