pievārēt
pievārēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju
pievarēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; retāk
1.Pakļaut, pārspēt ar fizisku spēku. Pieveikt.
PiemēriTad abi draugi sāka strādāt ar dūrēm, un pāris mirkļos visi pieci pusaudži bija pievārēti.
- Tad abi draugi sāka strādāt ar dūrēm, un pāris mirkļos visi pieci pusaudži bija pievārēti.
- Vītelis tomēr svārstījās līdzīgi Panku Ansim: vai ar nesagatavotiem spēkiem tik vienkārši izdosies zaldātus pievārēt..
- pārn. Pavasaris beidzot tomēr pievarējis ziemu..
1.1.pārn. Nomākt, pārvarēt (cilvēku) – par apstākļiem, fizioloģisku vai psihisku stāvokli.
PiemēriDivas negulētas naktis un neprātīgais skrējiens bez mirkļa atpūtas pa mežiem un dumbrājiem.. bij pievarējis arī šo spēcīgo vīru.
- Divas negulētas naktis un neprātīgais skrējiens bez mirkļa atpūtas pa mežiem un dumbrājiem.. bij pievarējis arī šo spēcīgo vīru.
- Pēc kāda laika zēns mierīgi elpo savā gultiņā. Arī vectēvu atkal pievārējis miegs.
- ..nogurums bija beidzot mani pievārējis, un es kļuvu miegains.
2.Pārvarēt (piemēram, šķēršļus). Paveikt (parasti grūtu, arī laikietilpīgu) darbu.
Piemēri..esi iepazinis grūtības un zini, kāds prieks pārņem, kad tās ir pievārētas.
- ..esi iepazinis grūtības un zini, kāds prieks pārņem, kad tās ir pievārētas.
- Kā lai to nedienu pievaru, prom no acīm vedu?
- «Kā jums veicas? Vai drīz purvu pievārēsiet?» - «Stundu jautājums,» palielos..
- Alvīne devās gulēt, redzams, metusi ābolu mizošanai mieru, jo visus šovakar nebūtu pievārējusi tik un tā..
Avoti: 6-2. sējums