pliķēt
pliķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Sist, parasti vairākkārt, ar plaukstu (parasti pa vaigu). Pļaukāt.
PiemēriPliķēt vaigu
- Pliķēt vaigu
- Aizkaitinātais nekā tik maz nevar panest no pretinieka kā viņa mierīgu vārdu, mierīgu lēnu acu skatienu; tāpēc, ja pretinieku gribi pliķēt, tad dari to no šās puses..
- Pliķēt un sist sevi liek Un, kad sāp, tad tik smilkst. Dumjajās galviņas, Ilgs vēl jums ciešanas laiks!
- pārn. Es [bērns] iesmējos un pliķēju ar lāpstiņu zemi.
- pārn. ..spirgts pūtiens joņoja šurp no dienvidrietumiem, klajās dzelmju vietās veldams sev pa priekšu nervozus viļņus, kas.. steidzīgi pliķēja manas laivas priekšgalu.
2.Viegli sitot, masēt, arī izraisīt labsajūtu, nomierināt u. tml.
PiemēriViņa [friziere] uzmet baltas piciņas [krēma] un ņemas.. izraiboto ģīmi viegli ar pirkstu galiem pliķēt un masēt.
- Viņa [friziere] uzmet baltas piciņas [krēma] un ņemas.. izraiboto ģīmi viegli ar pirkstu galiem pliķēt un masēt.
- Parasti paģībušais ātri atgūst apziņu. To var paātrināt ar kairināšanu: cietušajam viegli pliķē vaigus, to aplej ar aukstu ūdeni, kairina deguna gļotādu, dodot ieelpot ožamo spirtu, odekolonu..
- Bērsons apklusa, tad ar plaukstu sāka pliķēt sev pieri. «Tiešām.» Bet tūlīt viņš atkal atdzīvojās.
Avoti: 6-2. sējums