plucināt1
plucināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Raujot, ar rāvieniem dalīt nost (parasti ko sīku) no kā. Raujot, ar rāvieniem atbrīvot (ko) no (parasti) kā sīka. Arī plūkt1.
PiemēriPlucināt zosij spalvas.
- Plucināt zosij spalvas.
- Plucināt vistu.
- pārn. ..nāca revidenti. Tie.. priekšniecību plucināja, ka spalvas vien putēja.
2.Raujot, ar rāvieniem dalīt sīkās daļās.
PiemēriPlucināt lupatas.
- Plucināt lupatas.
- Kaķīt's [kaķītis] vilnu plucināja, Aizkrāsnē tupēdams; Kaķītim piecas meitas, Piecu sagšu vajadzēja.
- Miltus ar cukuru, vaniļu sajauc, pievieno, plucinot sīkās piciņās, sviestu un saberž ar rokām nelielas drumstalas.
- pārn. Skrejošus mākoņus plucina aprīlis vējains..
3.Spēcīgi raustīt (parasti par vēju).
PiemēriVējiņš matus plucināja.
- Vējiņš matus plucināja.
- ..vēja brāzmas plucināja un plivināja viņa drēbes.
3.1.Raustot viegli burzīt.
PiemēriMāte tikko manāmi pašūpoja galvu, klusi nopūtās un ar pirkstiem bez vajadzības plucināja segas stūri.
- Māte tikko manāmi pašūpoja galvu, klusi nopūtās un ar pirkstiem bez vajadzības plucināja segas stūri.
- Meitene tad nodūra galvu un plucināja mutautiņa stūri..
- Dabrelis: Viens tāds garš.. apnēsātā vadmalas svārkā stāv un plucina ūsas.
3.2.Raustīt (aiz ķermeņa daļas), lai izraisītu sāpes.
PiemēriSkolotāji mani plucināja aiz ausīm, bet tēvs.. kaustīja ar striķa galu.
- Skolotāji mani plucināja aiz ausīm, bet tēvs.. kaustīja ar striķa galu.
Avoti: 6-2. sējums