pucēt
pucēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju
1.trans.; novec. Tīrīt, spodrināt.
PiemēriNākamā rītā, zirgus pucējot, Edgars nevarēja nociesties neprasījis..
- Nākamā rītā, zirgus pucējot, Edgars nevarēja nociesties neprasījis..
- Ģērbies viņš bija.. nevīžīgi. Bikses negludinātas, zābaki nepucēti..
2.intrans.; sar. Ātri virzīties, pārvietoties.
PiemēriTēvocis atļāva vadīt mašīnu līdz pašai rajona pilsētas robežai. «No rītiem inspektori nemīl pa ceļiem mētāties, pūcē droši!» viņš teica.
- Tēvocis atļāva vadīt mašīnu līdz pašai rajona pilsētas robežai. «No rītiem inspektori nemīl pa ceļiem mētāties, pūcē droši!» viņš teica.
2.1.Strauji sākt (parasti fizisku darbību).
Piemēri«Tu vis, pie Stendera dzīvodams, neprasīji, cik viņam maksā izkapts, cik arkls. Saņēmi gatavu un pucēji vaļā.»
- «Tu vis, pie Stendera dzīvodams, neprasīji, cik viņam maksā izkapts, cik arkls. Saņēmi gatavu un pucēji vaļā.»
Avoti: 6-2. sējums