pucēt
pucēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju
1.trans.; novec. Tīrīt, spodrināt.
PiemēriNākamā rītā, zirgus pucējot, Edgars nevarēja nociesties neprasījis..
2.intrans.; sar. Ātri virzīties, pārvietoties.
PiemēriTēvocis atļāva vadīt mašīnu līdz pašai rajona pilsētas robežai. «No rītiem inspektori nemīl pa ceļiem mētāties, pūcē droši!» viņš teica.
2.1.Strauji sākt (parasti fizisku darbību).
Piemēri«Tu vis, pie Stendera dzīvodams, neprasīji, cik viņam maksā izkapts, cik arkls. Saņēmi gatavu un pucēji vaļā.»
Avoti: 6-2. sējums