pusdzīvs
pusdzīvs -ais; s. -a, -ā
pusdzīvi apst.
1.Tāds, kas ir zaudējis gandrīz visus fiziskos spēkus (piemēram, pārguruma, pārmērīgas piepūles dēļ). Tāds, kura dzīvības norises ir ļoti vājas.
PiemēriZemnieki viņu pusdzīvu atraduši pie molberta ar paleti vienā, ar otu - otrā rokā un ratos aizveduši uz māju, kur meistars tūlīt arī nomiris.
- Zemnieki viņu pusdzīvu atraduši pie molberta ar paleti vienā, ar otu - otrā rokā un ratos aizveduši uz māju, kur meistars tūlīt arī nomiris.
- Mani un vēl vienu zelli pusdzīvus pēc stundas izvilka no ūdens kāda cita zvejas kuģeļa ļaudis..
- Govis cita pēc citas sāka stigt dūņās dziļāk un dziļāk, beidzot vairs bija redzami tikai ragi un ausis... Beidzot ar kārtīm un virvēm izvilka laukā pusdzīvus lopiņus.
1.1.Tāds, kas ir zaudējis garīgos, arī fiziskos spēkus (smaga pārdzīvojuma, garīga sasprindzinājuma dēļ).
PiemēriPusdzīvs aiz bēdām.
- Pusdzīvs aiz bēdām.
- Pusdzīvs aiz bailēm.
- Muture pusdzīva aizvelkas uz māju, nekā nesaka [par dēla izlaidību], lai gan galva iet riņķī un kājas gurst.
1.2.pārn. Ļoti panīcis (par augiem).
PiemēriDivpadsmit cēlie koki pret debesīm kā apsūdzību ceļ melnus, nedzīvus zarus, bet citi trīspadsmit ozoli vēl šovasar bija pusdzīvi vai aizsākuši kalst.
- Divpadsmit cēlie koki pret debesīm kā apsūdzību ceļ melnus, nedzīvus zarus, bet citi trīspadsmit ozoli vēl šovasar bija pusdzīvi vai aizsākuši kalst.
Stabili vārdu savienojumiPusdzīvs, pusmiris.
- Pusdzīvs, pusmiris — Saka par cilvēku, kas daļēji ir zaudējis spējas darboties, reaģēt.
Avoti: 6-2. sējums