pusmežonīgs
pusmežonīgs -ais; s. -a, -ā
pusmežonīgi apst.
1.Tāds, kam ir raksturīga samērā zema attīstības pakāpe un primitīva kultūra (piemēram, par zemi, tautu).
PiemēriPusmežonīgas indiāņu ciltis.
1.1.Tāds, kas daļēji ir saglabājis savu pirmatnējību (piemēram, par apvidu). Tāds, kurā nav gandrīz nekādas civilizācijas.
Piemēri..Dipons uzcēla milzīgu māju.. pusmežonīgā apkārtnē [Kubā], kur lieliskais autoceļš.. vijas starp kokveida kaktusiem un dzelkšņainiem krūmiem.
2.Tāds, kas pēc sava dzīves veida un attīstības pakāpes daļēji ir līdzīgs pirmatnējam cilvēkam, mežonim.
PiemēriPusmežonīgi iezemieši.
2.1.pārn. Ļoti bikls, arī iebiedēts (par cilvēku).
PiemēriKur palikuši tie pusmežonīgie zemnieku bērni, kas, ieraudzījuši mājas ienākam svešu cilvēku, slēpās pagultēs..
2.2.pārn. Tāds, kam ir samērā zema uzvedības kultūra. Arī samērā neapvaldīts, rupjš.
PiemēriJuris diviem soļiem tai līdzās. Pusmežonīgi.. saķer viņas [rokas] brūno stilbu, stipri spiež, rauj sev klāt.
3.Tāds, kas ir nepilnīgi, daļēji pieradināts (par savvaļas dzīvniekiem).
PiemēriPusmežonīgie prēriju zirgi.
Avoti: 6-2. sējums