pārgalvīgs
pārgalvīgs -ais; s. -a, -ā
pārgalvīgi apst.
1.Tāds, kas rīkojas pārdroši, neievērojot iespējamās nevēlamās sekas, tāds, kas ir pārdroši draisks, jautrs.
PiemēriBet pulkveža šoferis Rosme bija pārgalvīgs nevietā. Kad vajadzēja apbraukt kādu līkumu, viņš neiedarbināja stūri jau laikus, bet pašā pagrieziena punktā strauji rāva mašīnu sānis.
- Bet pulkveža šoferis Rosme bija pārgalvīgs nevietā. Kad vajadzēja apbraukt kādu līkumu, viņš neiedarbināja stūri jau laikus, bet pašā pagrieziena punktā strauji rāva mašīnu sānis.
- Jauns betonētājs īpaši sajūsminājās par diviem pārgalvīgiem puišiem, kas īsi pirms Angāras aizbēršanas bija izbraukuši ar paštaisītu plostu pa tilta apakšu pāri putojošām krācēm.
- Piekrišana jau Ingum bija liela - plecīgs, dedzīgs, pārgalvīgs, - tur vajadzēja būt bez acu, lai to neredzētu.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriPārgalvīga drosme.
- Pārgalvīga drosme.
- Pārgalvīgs smaids.
- ..abi bataljoni izgāja uz ceļa, un nu sākās tas trakais, pārgalvīgais gājiens pa lielceļu, kuru pārvaldīja ienaidnieks.
- Pārgalvīgi Marta metās ūdens skavās [jūrā], peldēja tālu - tik tālu, ka pat Andrejs ar Jēkabu sāka uztraukties: «Uzmanies, Marta, ka nenoslīksti!»
- Viņa paskatījās, redzēja puiša acīs drūmu nopietnību un pēkšņi iesmējās. Skaļi, viegli un pārgalvīgi.
Avoti: 6-1. sējums