pārtrauktība
pārtrauktība -as, s.; parasti vsk.
1.Stāvoklis, kad (kā) uzbūvē, veidojumā, struktūrā, arī norisē ir pārtraukumi, atstarpes.
PiemēriHēgelis pirmais norādīja, ka telpa un laiks ir pārtrauktības un nepārtrauktības vienība.
2.Stāvoklis, kad (kas) ir pārtraukts, sadalīts. Diskrētība (2).
Avoti: 6-1. sējums