rūcējs
rūcējs -a, v.
rūcēja -as, s.
1.Darītājs → rūkt.
2.Cilvēks, kas mēdz paust savu īgnumu, runājot zemā balsī.
PiemēriZītaru Ernests pēc dabas nebūt nebija pļāpīgs, drīzāk rūcējs un ņurdētājs, kas sabiedrībā vairāk klausās, ko saka citi, nekā runā pats.
3.niev. Cilvēks, kas dziedot neprot pareizi intonēt.
PiemēriMan.. nav nekāda labā muzikālā dzirde, skolā mani gan uzņēma korī, bet laikam jau tikai tāpēc, lai es kuplinātu tā rindas. Tādi rūcēji mēs tur bijām vairāki.
Avoti: 6-2. sējums