Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
rūceklis
rūceklis -ļa, v.
rūcekle -es, dsk. ģen. -ļu, s.; sar.
2.v. Ierīce, iekārta u. tml., kuras motors rada samērā skalu, zemu troksni. Rūcenis (2).
Piemēri..sarežģītās trases māli ar katru jaunu braucienu tika pārmalti un pārmīcīti līdz tādai pakāpei, ka beigās blakusvāģu klases braucēji jau dažā kalnā.. nesa savus nebūt ne vieglos rūcekļus gandrīz vai uz muguras.
Avoti: 6-2. sējums