rūcīgs
rūcīgs -ais; s. -a, -ā
rūcīgi apst.
1.sar. Īgns1.
PiemēriKad.. Cīrulim nomira sieva, viņš kļuva vēl rūcīgāks un vairāk izdzina gājējus un savējos.
2.Īgns2.
PiemēriSaklausu rūcīgu bubināšanu, no kuras izdodas izlobīt labi ja dažus vārdus, kaut ko par kādu tur «iebraucamo vietu»..
3.Tāds, kas bieži rūc (par dzīvniekiem).
PiemēriRūcīgā lauva.
Avoti: 6-2. sējums