Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
rumulēt
rumulēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju
rumelēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; retāk
Pēc paražas aplaistīt (kādu) ar ūdeni, pirmoreiz pavasarī izlaižot lauksaimniecības dzīvniekus (parasti govis) ganībās.
Piemēri«Pēcpusdienā laidīsim ganos...» - un beigās [māte] vēl smiedamās piemetināja: «Taču vakarā gan tu dabūsi trūkties - rumulēsim jauno ganiņu...»
  • «Pēcpusdienā laidīsim ganos...» - un beigās [māte] vēl smiedamās piemetināja: «Taču vakarā gan tu dabūsi trūkties - rumulēsim jauno ganiņu...»
  • ..viņa Krūmu bija aizvedusi pie akas un apgādājusi ar stopiņu, lai ciemiņi varētu rumulēt abus darbiniekus.
  • pārn. ..Nolēma palikt uz laikiem šai vietā, Kur mūžzaļos silājus lietavas rumulē..
Avoti: 6-2. sējums