sāpēt
sāpēt parasti 3. pers., sāp, pag. sāpēja; intrans.
1.Būt tādam, kurā izraisās sāpes1 – par ķermeņa daļu, arī par ievainojumu, augoni u. tml.
PiemēriZobs sāp.
- Zobs sāp.
- Ausis sāp.
- Pieliecoties sāp mugura.
- Brūce sāp.
- ..strādāju Rīgas preču stacijā par krāvēju, vakaros smeldza katra muskuļu šķiedra, sāpēja rokas un kājas..
- ..man šodien sāp galva, tā spiež deniņos, it kā nakti būtu pavadījusi tvana pilnā istabā.
2.Radīt sāpes2.
PiemēriViņam pašam arī sāpēja šāsdienas neveiksmes..
- Viņam pašam arī sāpēja šāsdienas neveiksmes..
- Viņam toreiz ļoti sāpēja tēva vārdi, jo domāja, ka tas viņu nemaz nemīl.
- Viņai sāp veldrē sakritusi labība un rūp, kā to nopļaus.
Stabili vārdu savienojumiGalva nesāp. Sāp visas malas (arī visās malās). Sirds sāp.
- Galva nesāpsar. — Saka, ja nedomā, neuztraucas (par ko).
- Sāp visas malas (arī visās malās)sar. — Saka, ja jūt sāpes vairākās ķermeņa vietās.
- Sirds sāp — Saka, ja izjūt dziļu, nomācošu emocionālu stāvokli, ko izraisa kas nevēlams.
Avoti: 7-1. sējums