sabužināt
sabužināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Bužinot sajaukt (parasti matus).
Piemēri..Anitra paņēma suku un pieglauda vectēva sabužinātos matus.
- ..Anitra paņēma suku un pieglauda vectēva sabužinātos matus.
- Viņš pievelk viņu klāt. Pirksti ievandās viņas sabužinātajos matos.
- pārn. Pēkšņi sejā iesitas valga elpa, matus sabužina vēja nerātnā roka.
1.1.Bužinot (parasti matus), panākt, būt par cēloni, ka (kāds) kļūst izspūris.
PiemēriReizēm vectēvs paķēra mani klēpī un sabužināja.
- Reizēm vectēvs paķēra mani klēpī un sabužināja.
- Meita mani samīļo, sabužina, ieliek galvu klēpī..
- ..sētas staba galā gurdi nolaižas sarkanrīklīte. Tāda sabužināta, viena spārna spalva atkārusies.
2.Bužinot panākt, ka (kas) kļūst, parasti viscaur, kupls, arī mīksts, čaugans u. tml.
PiemēriSabužināt salmu maisu.
- Sabužināt salmu maisu.
- Ievai jocīgs paradums: pašai par sevi priecāties. Ik pusstundu izvelk spogulīti, sabužina matus un pamatīgi sevi apskata..
- Modes dēļ jaunietes stipri sabužina matus, bieži tos cirto vai balina.
- Nonnija (sēru noskaņā izrīko vainaga nolikšanu): Franci, tā, sabužini puķes! Izlīdzini lentu!
Avoti: 7-1. sējums