sadomāties
sadomāties -ājos, -ājies, -ājas, pag. -ājos; refl.
1.Intensīvi, arī ilgāku laiku domāt. Intensīvi, arī ilgāku laiku domāt (par ko) tā, ka ietekmē sevi, nonāk (kādā psihiskā, arī fiziskā stāvoklī), arī pilnīgi iegrimt domās.
PiemēriPar daudz sadomāties.
- Par daudz sadomāties.
- Rudīte bija klusa kļuvusi. Vai tas bija tāpēc, ka viņa sadomājusies par ziedošu rudzu lauku, vai varbūt gaidāmās šķiršanās iespaidā...
- Paskatās.. Aina: karotītes vietā tēvs maisa tēju ar dakšiņu. «Ka tu izčibētu!» viņš nomet dakšiņu. Un kā atvainodamies piebilst: «Biju sadomājies...»
- Māmuļa aicina doties pie miera - rīt jāceļas agrāk. Nedusmojies, lūdzu, bet šoreiz es neklausīšu. Esmu sadomājusies. Tik un tā neaizmigšu.
2.trans. Sadomāt (piemēram, ko darīt), iecerēt, arī izfantazēt (ko).
Piemēri«Un kā tu pēkšņi sadomājies mani uzmeklēt?»
- «Un kā tu pēkšņi sadomājies mani uzmeklēt?»
- Tādas tās meitenes ir, pašas sadomājas diezin ko un tad grib savu izgudroto iemānīt mums par īstenību.
- Nu kur tu tagad tumsā drāzīsi kā dieva nepieņemts. Diez ko sadomājies.
Avoti: 7-1. sējums