Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
sagrabēt
sagrabēt -grabu, -grabi, -grab, pag. -grabēju; intrans.; parasti divd. formā: sagrabējis; sar.
1.Nolieloties, sabojāties, parasti pilnīgi.
PiemēriVirtuvē Gundega noņēmās ap vecu divriteni... ar slapju lupatu noslaucījusi, viņa ieraudzīja, cik nožēlojams un bezcerīgi sagrabējis ir šis kādreizējais braucamais rīks.
1.1.Kļūt, parasti ļoti, slimīgam, vārgam (parasti par pavecu cilvēku).
PiemēriBez viņas [sievas] es droši vien būtu kļuvis par priekšlaikus sagrabējušu onkulīti, kas ar bažām ieklausās savu iekšējo orgānu darbībā.
Avoti: 7-1. sējums