samaņa
samaņa -as, s.; parasti vsk.
1.Normāls fizioloģisks un psihisks organisma nomoda stāvoklis (parasti salīdzinājumā ar šāda stāvokļa traucējumiem, piemēram, slimības, traumas gadījumā).
PiemēriSamaņas traucējumi.
- Samaņas traucējumi.
- Samaņas zudums.
- Atgūt samaņu.
- «Alma esot smagi slima. Brīžiem zaudējot samaņu.»
- Policistam.. kāds no mugurpuses uzbrucis un tā iesitis pa galvu, ka viņš labu brīdi gulējis bez samaņas.
- Cielaviņa pārbijās un ar lielu sparu iedrāzās logā, stipri sasitās un bez samaņas nokrita uz grīdas. Tomēr drīz vien viņa atkal atžilba..
- Zakss [ievainotais] nāca pie samaņas pēc trim stundām.
Stabili vārdu savienojumiNākt pie samaņas.
- Nākt pie samaņas — Atgūt samaņu.
2.novec. Izpratne. Arī sajēga.
PiemēriTrūkst goda samaņas.
- Trūkst goda samaņas.
Avoti: 7-1. sējums