samanīt
samanīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Ar maņu orgāniem uztvert (parasti ko daļēji slēptu, vāji izpaustu).
PiemēriSamanīt tālumā laivu.
- Samanīt tālumā laivu.
- Samanīt telpā smaržu.
- Samanīt mutē rūgtu garšu.
- Ingu pašu vairs lāgā nevarēja samanīt, tikai baltā blūzīte kā gaišs taurenis laidās prom pāri pļavai..
- Vakars ir dzestras valgmes piesūcies un tik kluss, ka Noras soļus viņš samanīs krietni tālu jau pirms ostas steķiem.
- Ziemelis.. tikai tagad pa īstam samana, cik stipri smeldz nogurušās rokas.
- Lauķis [zirgs] strauji rāvās uz priekšu, bet, samanījis, ka vezums nekustas, atlaidās.
1.1.Uztvert, ievērot, parasti pilnīgi, arī precīzi (kādas pazīmes, īpatnības).
PiemēriUgas kabinetā.. visur samanāma spodrība un kārtība..
- Ugas kabinetā.. visur samanāma spodrība un kārtība..
- Anete samana Alstera balsī neparastu maigumu..
2.Nojaust, noprast. Arī saprast, apzināties.
PiemēriViscaur samanāms rakstnieka mēģinājums dot tieši to raksturīgāko, kas ir tā laika strādnieku dzīvē un cīņās.
- Viscaur samanāms rakstnieka mēģinājums dot tieši to raksturīgāko, kas ir tā laika strādnieku dzīvē un cīņās.
- ..Ervīna apziņā cauri sajūsmas un apbrīnas garozai izspraucas tikko samanāms aizdomu dīglis.
- ..jo vairāk Zigis skatījās šinī sīkajā, atsperīgajā meitenē, jo vairāk viņš samanīja, ka nezina, ko runāt, nezina, kā izturēties.
Avoti: 7-1. sējums