saniķoties
saniķoties -ojos, -ojies, -ojas, pag. -ojos; refl.
1.Kļūt, parasti pēkšņi, kaprīzam, untumainam, arī nepaklausīgam (parasti par bērnu).
Piemēri..viņai saniķojies puika un, ko domājat, - aizmucis.
- ..viņai saniķojies puika un, ko domājat, - aizmucis.
- Safantazējusies, saniķojusies kādā ballē, skaistule Mona tāpat vakartērpā iemetusies vilcienā..
- pārn. Pašlaik arī šad tad laiks saniķojas, uznāk cīruļputenis, atkusni nomaina sals..
1.1.pārn. Kļūt, parasti pēkšņi, neveselam, kļūt, parasti pēkšņi, tādam, kura darbībā ir traucējumi (piemēram, par orgāniem, norisēm organismā).
Piemēri..pats nezinu, kāpēc pēdējā nedēļā pamatīgi saniķojušies nervi. Galvā nemitīga dunoņa..
- ..pats nezinu, kāpēc pēdējā nedēļā pamatīgi saniķojušies nervi. Galvā nemitīga dunoņa..
1.2.pārn. Sabojāties, arī sākt darboties ar traucējumiem.
PiemēriReizēm jau gadās, ka sarežģītais mehānisms saniķojas un ar to vairs nekādi nevar tikt galā.
- Reizēm jau gadās, ka sarežģītais mehānisms saniķojas un ar to vairs nekādi nevar tikt galā.
Avoti: 7-1. sējums