sapūst
sapūst -pūšu, -pūt, -pūš, pag. -pūtu; trans.
1.parasti 3. pers. Pūšot savirzīt (kopā, kādā kopumā, veidojumā, arī kur) – parasti par vēju.
PiemēriVējš sapūtis lapas kaudzē.
- Vējš sapūtis lapas kaudzē.
- ..vēji sapūš vadziņās augsni, apber jauno augu stublājus..
1.1.Pūšot būt par cēloni tam, ka (kas) izveidojas (parasti par vēju).
Piemēri..viņš gāja lieliem soļiem taisni pāri tikko sapūstām kupenām.
- ..viņš gāja lieliem soļiem taisni pāri tikko sapūstām kupenām.
- ..vai mazums te vēja sapūstu smilšu pauguru.
- ..vēl turējās iepriekšējā dienā sapūstie viļņi.
- Ja uz pusdienas laiku sacelsies vējš, tad sapūtīs sarkanas liesmas žagaru gubā..
1.2.Atvirzīt virs kādas vietas mākoņus, no kuriem izkrīt (lietus, sniegs, krusa) – par veļu.
PiemēriVējam nepietika ar saldēšanu vien, sapūta arī lietu.
- Vējam nepietika ar saldēšanu vien, sapūta arī lietu.
- Salti vēji Sapūta sniegu..
2.parasti 3. pers. Nevēlami ietekmēt (cilvēku, tā ķermeni, ķermeņa daļu) – par veļu, caurvēju.
PiemēriMan vējš sapūta galvu, ausis.
- Man vējš sapūta galvu, ausis.
- «Nevārsti logu! Bērnu sapūtīs caurvējš..»
3.vienk. Sastāstīt (parasti ko aplamu).
Piemēri«Es tikai gribēju jums pateikt, ka tie stāstītāji sapūtusi niekus.»
- «Es tikai gribēju jums pateikt, ka tie stāstītāji sapūtusi niekus.»
- Rādījās tāds nopietns cilvēks, bet, skat, ko sapūtusi manai vedeklai.
- Varbūt kādas tenkas viņam par mani sapūtusi, vai?
Avoti: 7-1. sējums