sapūst
sapūst -pūšu, -pūt, -pūš, pag. -pūtu; trans.
1.parasti 3. pers. Pūšot savirzīt (kopā, kādā kopumā, veidojumā, arī kur) — parasti par vēju.
PiemēriVējš sapūtis lapas kaudzē.
1.1.Pūšot būt par cēloni tam, ka (kas) izveidojas (parasti par vēju).
Piemēri..viņš gāja lieliem soļiem taisni pāri tikko sapūstām kupenām.
1.2.Atvirzīt virs kādas vietas mākoņus, no kuriem izkrīt (lietus, sniegs, krusa) — par veļu.
PiemēriVējam nepietika ar saldēšanu vien, sapūta arī lietu.
2.parasti 3. pers. Nevēlami ietekmēt (cilvēku, tā ķermeni, ķermeņa daļu) — par veļu, caurvēju.
PiemēriMan vējš sapūta galvu, ausis.
3.vienk. Sastāstīt (parasti ko aplamu).
Piemēri«Es tikai gribēju jums pateikt, ka tie stāstītāji sapūtusi niekus.»
Avoti: 7-1. sējums