sapurināt
sapurināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) sāk, parasti pēkšņi, kustēties šurp turp samērā nelielā attālumā. Panākt, būt par cēloni, ka (kas) īsu brīdi kustas šādā veidā.
PiemēriKlētnieks.. spēcīgi sapurināja jāņogkrūma zaru.
- Klētnieks.. spēcīgi sapurināja jāņogkrūma zaru.
- Zirgs jauns, straujš, vēl lāgā neiebraukts. Sapurina melnās krēpes, nozviedzas un brāžas kā viesulis.
- Uzpūš vējš, sapurinādams snaudošos, it kā gurdenos kokus.
1.1.pārn. Uzmundrināt, neļaut būt pasīvam, bezdarbīgam. Arī sarāt.
PiemēriVienīgi Nanija viņu drusku sapurināja - atradis, par ko uztraukties!
- Vienīgi Nanija viņu drusku sapurināja - atradis, par ko uztraukties!
- Domās sapurināju sevi. Jāsaņemas, jāturas kā vīram!
- Vanags viņu sapurināja krietni. «Tev domāt! Vai tu, sātan, man tos ratus taisi ar vai nē?»
Avoti: 7-1. sējums