saputot
saputot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.Putojot radīt, parasti viscaur, ar gaisu pildītus pūslīšus, poras (šķidrā vai pusšķidrā masā). Putojot sajaukt (divas vai vairākas vielas).
PiemēriSaputot olas baltumu.
1.1.Panākt, ka (kas, piemēram, ziepes) rada, parasti daudz, putu.
PiemēriSaputot šampūnu matos.
2.parasti 3. pers. Būt par cēloni tam, ka (ūdenstilpē, tās ūdeņos), parasti viscaur, izveidojas putas (parasti par vēju).
Piemēri..ziemeļrīteņa saputotā jūra jau bija ietinusi sevī ostas molus..
2.1.intrans.; reti Kļūt tādam, kura ūdeņos, parasti pēkšņi, izveidojas putas (par ūdenstilpi).
Piemēri..pār gludo [ūdens virsmas] mieru.. kuģis pārvelk nerimtīgu švīku, un kuģis iet, un upe saputo..
3.reti Pieļaut, būt par cēloni, ka (dzīvniekam) uz ķermeņa virsmas izdalās putas lielākā daudzumā.
PiemēriAr vienu rāvienu brūtes vedējs notur saputotos kumeļus pie pašām namdurvīm.
Avoti: 7-1. sējums