sarūsēt
sarūsēt parasti 3. pers., -rūsē, arī -rūs, pag. -rūsēja (retāk -rūsa, 1. konj.); intrans.
Pārklāties, parasti pilnīgi, ar rūsu. Rūsējot kļūt, parasti pilnīgi, nederīgam.
PiemēriSarūsējusi nagla.
- Sarūsējusi nagla.
- Sarūsējusi stieple.
- Sarūsējis nazis.
- ..sarūsējušu zāģi pilnīgi notīrīt vairs nav iespējams, jo zem rūsas plankumiem ir radušās bedrītes.
- Cirvītis lai paliek [mežā], tas mitrumā tik ātri nesarūs, rīt atnāksim atkal.
- Gunārs paspārdīja sūnu un pacēla pilnīgi sarkani sarūsējušu Šauteni.
- pārn. Rītos rasa stāvēja uz sarūsējušām grāvmalām..
- pārn. Skolas dienu spožums nesarūsēs, Vai nu gaidīs bēdas, prieks vai laime..
Avoti: 7-1. sējums