sarunāt
sarunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju
1.trans. Runājot daudz pateikt, izpaust. Runājot pateikt, izpaust (parasti daudz kā nepatiesa, nevajadzīga u. tml.).
PiemēriSarunāt nezin ko.
2.trans. Runājot vienoties (ar kāda par ko vajadzīgu, parasti par kādu rīcību).
Piemēri«Lai ieti Divas istabas un virtuve - viss, kā nākas. Kad ar labu, tad jau visu var sarunāt.»
2.1.intrans.
Piemēri«Tur jums tuvumā ir feldšeris, sarunājiet ar viņu. Viņš aizies.. un izdarīs vajadzīgās injekcijas.»
2.2.Runājot vienoties (ar kādu ko darīt).
Piemēri«Ā, jums sarunāts iet uz ezeru kopā. Tādā gadījumā es nemaisos..»
2.3.Runājot vienoties (par vietu, laiku kādai darbībai).
PiemēriSarunāt izdevīgu laiku ekskursijai.
3.trans. Salīgt (kādu darbā, palīgā). Salīgt (darbavietu, darbu).
PiemēriPavasarī lai tikai sūtot pakaļ dakstiņiem, amatnieks arī viņam jau sarunāts.
3.1.Vienoties, salīgt par (kā) nonomāšanu, maiņu, pirkšanu u. tml.
PiemēriLaiva sarunāta. To dodot Ernesta brālis.
3.2.novec. Saderināt.
Piemēri«..pēc kāzām atkal kāzas. Viņa jau tikpat kā sarunāta ar Sīli. Kaimiņos.»
4.intrans. Runājot saprasties (ar kādu).
PiemēriMāte: Paldies, simtreiz paldies, Kaukēn, par tavu palīdzību! Tu tak vēl ar viņu māki sarunāt!
5.intrans.; pareti Ilgāku laiku, arī visu laikposmu runāt. Ilgāku laiku runāt (līdz noteiktam brīdim).
PiemēriDraugi sarunājuši līdz naktij.
Avoti: 7-1. sējums