saskarties
saskarties -skaros, -skaries, -skaras, pag. -skaros; refl.
1.Skart vienam otru, citam citu (parasti par dzīvām būtnēm, to ķermeņu daļām, priekšmetiem).
PiemēriNiedres saskaras vējā.
- Niedres saskaras vējā.
- ..reizēm viņu pleci saskārās, tik šaura bija taka.
- ..bumba atkal ielidoja jūrā, saskārās ar ūdeni..
- Kausi saskaras, skan, vīns izšļakst pār malām...
- pārn. Viņu dzīves kā dzelzceļa sliedes septiņus gadus stiepās tuvu un līdzās, tai pašā laikā nekur nekrustodamās un nesaskardamās.
- pārn. Teātra mākslas noslēpumainais zieds izplaukst tad, kad saskaras zāles un skatuves dzīvās elpas, kad tās saplūst dzīvā kontaktā, dzīvā sarunā.
1.1.Atrasties tieši līdzās (kam).
PiemēriCitreiz tēvs domīgi skatījās jūrā un.. rādīja tālumā, kur ūdens lauks saskārās ar debesmalu..
- Citreiz tēvs domīgi skatījās jūrā un.. rādīja tālumā, kur ūdens lauks saskārās ar debesmalu..
- ..kur Dūmiņu robeža saskārās ar kaimiņiem, kupicu uzkalniņi stāvēja dziļi Dūmiņu zemē..
2.Kļūt tādam, kam izveidojas saskare, arī saskarsme (ar kādu, ar ko).
PiemēriVisvieglāk ir strādāt ar tiem cilvēkiem, ar kuriem biežāk saskāries, ar kuriem ir personisks kontakts.
- Visvieglāk ir strādāt ar tiem cilvēkiem, ar kuriem biežāk saskāries, ar kuriem ir personisks kontakts.
- Saskaroties ar ģēniju, cilvēks kļūst garīgi bagātāks, un šīs saskares dzīvinošais spēks jūtams vēl pēc daudziem gadiem.
- ..ar medicīnu savā mūžā vairāk vai mazāk ir spiests saskarties ikviens cilvēks..
- ..ražošanas procesā.. saskaras arī sociālie jautājumi.
Avoti: 7-1. sējums