saskare
saskare -es, dsk. ģen. -ru, s.
1.Darbība, stāvoklis (piemēram, priekšmetiem, vielām), kurā (tie) savstarpēji skar cits citu.
PiemēriIežu slāņu saskare.
1.1.Novietojums (parasti teritorijai) tieši līdzās (kam).
Piemēri..ceļš izbeidzas.. mežu saskares vietā..
2.Noteiktu attiecību kopums (cilvēkiem ar cilvēkiem, to grupām). Noteiktu attiecību kopums (cilvēkiem ar kādām parādībām, notikumiem). Arī saikne.
Piemēri..Pētertāles nemeklēja saskari ar citiem cilvēkiem, dzīvoja savrupu dzīvi..
2.1.Noteiktu attiecību kopums (kam ar parādībām sabiedrībā, dabā).
Piemēri..nacionālā kultūra aug un veidojas nemitīgā saskarē ar citu tautu kultūru..
2.2.ģen.: saskares, adj. nozīmē Tāds, kam ir noteiktu attiecību kopums (ar ko) — parasti par parādībām sabiedrībā. Saskarīgs.
PiemēriApkopojot sacensības rezultātus, vispirms jāņem vērā, kā ikviena apakšnodaļa ir izpildījusi savas saistības ar saskares uzņēmumiem.
Stabili vārdu savienojumiNākt saskarē (arī saskarsmē). Saskares punkts.
Avoti: 7-1. sējums