satrakot
satrakot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka (cilvēks) ļoti uzbudinās, sāk nesavaldīgi izturēties, rīkoties. Satracināt.
PiemēriTādi vārdi Krastu satrakoja. Viņš skraidīja ap skaidu gubu, nezinādams, ko ātrumā atbildēt.
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (dzīvnieks) sāk trakot, plosīties.
PiemēriSatrakot suni.
1.2.parasti divd. formā: satrakots; pārn. Būt par cēloni tam, ka (piemēram, ūdenstilpe, ūdeņi) sāk iedarboties spēcīgi, arī postoši.
PiemēriUpe ir izkāpusi no krastiem,.. upe vairs neplūst, tā verd, mutuļo, atgādinot teiksmainu raganu katlu. Satrakoto ūdeņu nepacietīgajiem šļakstiem, murdēšanai un dunoņai cauri ir saklausāmas skaņas, kas atgādina pērkona grāvienus..
Avoti: 7-1. sējums