satrakot
satrakot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka (cilvēks) ļoti uzbudinās, sāk nesavaldīgi izturēties, rīkoties. Satracināt.
PiemēriTādi vārdi Krastu satrakoja. Viņš skraidīja ap skaidu gubu, nezinādams, ko ātrumā atbildēt.
- Tādi vārdi Krastu satrakoja. Viņš skraidīja ap skaidu gubu, nezinādams, ko ātrumā atbildēt.
- Viņi stāvēja ar Inu divi vien, aizelsušies, piesarkuši, skrējiena satrakoti.
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (dzīvnieks) sāk trakot, plosīties.
PiemēriSatrakot suni.
- Satrakot suni.
- Kliedzienu satrakots, vērsis piecēlās no smiltīm, sapurināja ragus un ierēcās.
- ..satrakotais zirgs lēcis pāri grāvim, vecākais brālis kritis un uz vietas nosities.
1.2.parasti divd. formā: satrakots; pārn. Būt par cēloni tam, ka (piemēram, ūdenstilpe, ūdeņi) sāk iedarboties spēcīgi, arī postoši.
PiemēriUpe ir izkāpusi no krastiem,.. upe vairs neplūst, tā verd, mutuļo, atgādinot teiksmainu raganu katlu. Satrakoto ūdeņu nepacietīgajiem šļakstiem, murdēšanai un dunoņai cauri ir saklausāmas skaņas, kas atgādina pērkona grāvienus..
- Upe ir izkāpusi no krastiem,.. upe vairs neplūst, tā verd, mutuļo, atgādinot teiksmainu raganu katlu. Satrakoto ūdeņu nepacietīgajiem šļakstiem, murdēšanai un dunoņai cauri ir saklausāmas skaņas, kas atgādina pērkona grāvienus..
- Man ļoti patīk satrakota jūra, putu mākoņi viļņu galos, piekrastes bangas, kaiju kliedzieni un vējā stenošās priedes.
Avoti: 7-1. sējums