savdabis
savdabis -bja, v.
savdabe -es, dsk. ģen. -bju, s.
1.Savdabīgs cilvēks.
PiemēriBrālis Miķelis reiz pat izteicās, ka Toms.. esot tapis prātā viegls.. Toms bija savdabis, tas tiesa, bet prāts vīram strādāja raženi.
- Brālis Miķelis reiz pat izteicās, ka Toms.. esot tapis prātā viegls.. Toms bija savdabis, tas tiesa, bet prāts vīram strādāja raženi.
- Pats autors atzīmē, ka pirms daudziem gadiem ieraudzījis mežā vientuļu māju, kur dzīvojis no lielās pasaules norobežojies savdabis.
- Komēdijā dramaturgs notēlo vēl citus savdabjus, viņus raksturodams, autors atklājis dzīvē vērotās parādības..
1.1.pārn. Savdabīgs dzīvnieks, augs.
PiemēriRuncis šķita nīgrs un ļauns. Tāds viņš vis nebija, bet savdabis gan, cilvēka glāstus neprasīja, pat neatzina, dzīvoja saskaņā ar brīva zvēra likumiem.
- Runcis šķita nīgrs un ļauns. Tāds viņš vis nebija, bet savdabis gan, cilvēka glāstus neprasīja, pat neatzina, dzīvoja saskaņā ar brīva zvēra likumiem.
- Brūnu sūnu cinī nodzeltējis, tikko dzīvs paeglis. Atkal savdabis. Vairāki zemi, līki, noskranduši augumi.
- ..kāds pateica, ka meliorācijas objektu attīra no kokiem. Starp tiem esot viens otrs savdabis.
1.2.pārn. Savdabīgs priekšmets, veidojums.
PiemēriKatrs kausējums atšķirīgs, īpatnis, savdabis.
- Katrs kausējums atšķirīgs, īpatnis, savdabis.
Avoti: 7-1. sējums