Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
sirmgalvis
sirmgalvis -vja, v.
sirmgalve -es, dsk. ģen. -vju, s.
Cilvēks ar sirmiem matiem. Arī vecs cilvēks.
PiemēriTur pie galdiņa sēdēja sirmgalvis ar.. plāniem, baltiem matiem, paplānu, garu, sirmu bārzdu [bārdu]..
  • Tur pie galdiņa sēdēja sirmgalvis ar.. plāniem, baltiem matiem, paplānu, garu, sirmu bārzdu [bārdu]..
  • «Un, Zenta, cik tev ir komjauniešu?» Bauska pratināja. - «Astoņi,» tā atbildēja. - «Ieskaitot sirmgalvi Pēteri Vanagu,» papildināja Pēteris, noliekdams galvu, lai kļūtu redzami sirmie pavedieni tumšajos matos.
  • Sanāca vairāk nekā divdesmit vīriešu, visvairāk jauni zēni, bet arī pusmūža vīri un pat pāris sirmgalvju.
  • «Vai tad tādi [zēni] tiešām spēj izsvaidīt vecās Zariņu mātes malku pa visu pagalmu un tad aizbēgt, lai sirmgalve pati lokās, kamēr visu atkal savāc kopā?»
Avoti: 7-1. sējums